ir ko teikt

now don’t you worry about me

astro — Sun, 11 Apr 2010 19:32:07 +0000

man nupat bija interesanta saruna, kas lika man aizdomāties par īpatnībām manā apziņā, kas mani bloķē un attur no mēģināšanas darīt dažādas lietas. šobrīd nerunāju par tām manām primitīvajām vēlmēm, par ko tika runāts iepriekšējā ierakstā, bet gan par vienkāršām lietām, ko es pats nevajadzīgi sarežģīju. starp citu, attiecībā uz iepriekšējo ierakstu, sapratu, ka es patiesībā nemaz nemāku darīt tikai to, ko gribu. dažbrīd varu nedaudz norauties no ķēdes, bet man dziļi iekšā ir kaut kāda apziņa, kas neļauj nerēķināties ar citiem cilvēkiem.
atgriežoties pie bloķēšanas – sapratu, ka tam visam pamatā ir mana nevēlēšanās kaut ko mainīt savā mazajā, ierastajā pasaulītē, jo man ir bail, ka ja tajā kaut kas mainīsies, es to nožēlošu. tomēr patiesībā, visticamāk, nekas nesagrūs, un pat ja sagrūs – varbūt tieši tas būs izrādījies tas, kas man vajadzīgs. pat ja tā sabruks ar blīkšķi, tad to vienmēr var uzbūvēt no jauna.
tikai nepārprotiet – nav jau tā, ka es būtu nelaimīgs, viss jau it kā ir labi, tikai ik pa laikam jāpieķer sevi pie domas, ka kaut kā tomēr pietrūkst, un ja es nemēģināšu uzzināt, kas īsti tas ir, tad nekad arī to nesapratīšu.
in other news, pēdējās dienās esmu sācis regulāri dejot pa istabu, esmu uzzinājis daudz interesantu lietu, piemēram, to, ka pret žagām var cīnīties ar bučošanos, kā arī kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka viena no labākajām lietām pasaulē ir staigāt pa pilsētu agri no rīta, kad viss vēl ir kā izmiris, tikai daži cilvēki jau gatavojas doties savās ikdienas gaitās, savukārt tu vēl neesi aizgājis gulēt. īpaši tagad, gada siltajā periodā, kad to darot nav jāuztraucas par to, ka ir iespējams nosalt un tikt apraktam zem sniega segas, kā arī tad, ja ir laba kompānija, kas šo nodarbi padara vēl patīkamāku.
pīs aut un sveiciens maniem stalkeriem!

Filed under: cilvēki, dzīve

analyze this

astro — Mon, 05 Apr 2010 21:57:05 +0000

šķiet, ka viens no tematiem, par kuriem pēdējā laikā visvairāk sanāk domāt, ir cilvēka psiholoģija. pareizāk sakot, tas, cik ļoti tā ir sačakarēta jau pašā saknē ar visu apgriezto psiholoģiju, uztveres īpatnībām, temperamenta ietekmi uz uztveri/domāšanu un citām tamlīdzīgām lietām. tas viss ir vienlaikus ļoti fascinējoši un uz nerviem krītoši.
pie tam pie viena sāku arī nedaudz analizēt gan pats sevi, gan citus cilvēkus, pamatu savai un citu cilvēku rīcībai/domām. rezultātā secināju, ka patiešām nemaz nav jābūt psihologam lai atklātu daudz ko interesantu.
tomēr tas man nepalīdzēja saprast to, kāpēc es pēdējā laikā pastiprināti iekšēji mēģinu tiekties pēc tā, pēc kā man nevajadzētu tiekties; gribu to, ko man patiesībā nevajag, nevis to, kas man varētu sniegt labumu ilgtermiņā. nezinu, vai mans id pēdējā laikā ir satrakojies, vai arī tā ir bijis vienmēr, vienkārši pēdējā laikā esmu sācis to vairāk pamanīt. katrā ziņā pagaidām man izdodas ar to tikt galā, lai gan dažbrīd gribas vienkārši izmēģināt, kas notiks, ja uz kādu brīdi šo paškontroli noņemšu un darīšu vienkārši to, ko man gribas, nevis to, ko man vajadzētu gribēt.
un vēl – man pēdējā laikā ir pārāk paredzami sapņi. gandrīz viss, ko tajos redzu ir kaut kas tāds, par ko daudz runāts ar citiem vai par ko mēdzu bieži domāt. es gribu atpakaļ savus “wtf? ko šis nozīmēja?” sapņus.
in other news: pavasaris ir klāt, beidzot varu redzēt zaļu zāli nevis to nolādēto balto sniegu un gaisā jūtams pavasarim raksturīgais svaigums. līdz ar to arī jūtos daudz labāk, un ļoti bieži man pilnīgi bez jebkāda iemesla ir ūberlabs noskaņojums.
cheers!

Filed under: cilvēki, dzīve

pull my heart away

astro — Sun, 14 Mar 2010 22:56:47 +0000

šis te būs par pārmaiņām.
tātad, pēc 2 ar pus gadiem kojās esmu izvācies un devies dzīvot uz visai mājīgu dzīvokli. protams, ka ir šobrīd nedaudz dīvaini, tomēr man tas bija vajadzīgs jau sen, jo pārāk ilgi aizsēdēties kādā vietā nepavisam nav labi.
vispār, attiecībā uz šo, galvenā lieta, kas sakāma, ir atrodama kādas dziesmas tekstā, lai cik tas banāli arī nebūtu. patiesībā tas arī nav nemaz tik banāli, jo dziesma ir tieši par pārvākšanos. vārdi, kas raksturo šo situāciju, atrodami tās piedziedājumā: I will have to pull my heart away, cause if I never leave, I’ll ruin yesterday, respektīvi, ja es neaizietu no šīs vietas tagad, tad man par to paliktu nevis atmiņas par visu labo, kas piedzīvots, bet gan par to, ka es tur esmu pārāk ilgi nomarinējies. tagad toties varēšu to visu atcerēties ar prieku un paņemt labāko no tā sev līdz nākotnē.
reku arī dziesma:

Filed under: cilvēki, dzīve, mūzika

ziemīgs pavasaris

astro — Mon, 08 Mar 2010 22:25:23 +0000

šodien, par spīti visapkārt vēl esošajām sniega kupenām, patiešām sajutu to, ka pavisam tuvu ir pavasaris. diena likās tik laba, ka pat sagribējās starp lekcijām doties pastaigāties, kas pēdējā laikā ir reta parādība, jo šoziem neciešu aukstumu. pastaiga pie viena arī atsauca atmiņā vidusskolas laikus, kas bastojām stundas vai arī pagarinājām starpbrīžus lai pastaigātu pa pilsētu.
lūdzu vairāk tādu dienu kā šī. un arī mazāk sniega.

Filed under: cilvēki, dzīve

mērfijs

astro — Sun, 07 Mar 2010 11:53:30 +0000

kāpēc tieši tad, kad tev ir kārtīgs ballītes noskaņojums visa Vecrīga sestdienas vakarā ir kā izmirusi? vienā vietā nav cilvēku, otrā ir, bet nedejo, citā ir too many dicks on the dancefloor variants un tā tālāk.
toties tagad vismaz es zinu, kāds ir sliktākais pick-up line ever – pieiet klāt meitenei un teikt: “čau, es esmu cūka!”

Filed under: dzīve, pasākumi

mans lielais rakstāmgalds

astro — Sat, 20 Feb 2010 15:18:53 +0000

agrāk sevi uzskatīju par tādu kā slēpto romantiķi, pēdējā laikā šo uzskatu ir nācies mainīt. ja agrāk ik pa laikam bija kādas lielākas vai mazākas aizraušanās, tad šobrīd, ja neskaita dažas īslaicīgas sajūtas un dažas muļķīgas domas, jau ilgāku laiku nekā tāda nav bijis vispār.
no vienas puses jau labi – var domāt ar skaidru galvu un tādas lietas netraucē dzīvot. pats sev esmu iestāstījis, ka šobrīd svarīgāk noskaidrot attiecības pašam ar sevi, nevis meklēt tās ar kādu citu. tai pat laikā pietrūktst tā mazā kucēna sindroma, to sajūtu un apziņas, ka tas, ko dari no malas izskatītos muļķīgi, bet tev vienalga. ja nebūtu to īslaicīgo sajūtu, tad goda vārds domātu, ka esmu kļuvis par cinisku personu bez jūtām.
un sniegs tikai turpina snigt.

Filed under: cilvēki, dzīve

so it goes

astro — Sun, 14 Feb 2010 01:11:38 +0000

cik kruti ir tas, ka es šodien (respektīvi sestdien, jo kamēr neesmu aizgājis gulēt tā nav beigusies) piebeidzu Vonnegūta Slaughterhouse-Five un pēc tam, skatoties Panorāmu, uzzināju, ka esmu to izdarījis tieši dienā, kad aprit 65 gadi, kopš Drēzdenes bombardēšanas, kas principā ir centrālais notikums šajā grāmatā. pie tam tas nemaz nebija speciāli.
nez kāpēc bija licies, ka tas ir noticis pāris mēnešus vēlāk, jau kara pēdējā mēnesī.
runājot par pašu grāmatu – Vonnegūts kā Vonnegūts, spējīgs uzrakstīt pilnīgu sviestu tā, ka tu nevari no tā acis atraut, pie tam izmetot daudzus citātus, kas liek aizdomāties. un šajā grāmatā precīzi 116 reizes atkārtotā frāze “so it goes” jeb Elsberga latviešu tulkojumā “tā gadās” ir, iespējams, viena no labākajām lietām, ko kāds rakstnieks jebkad ir uzrakstījis

Filed under: dzīve, grāmatas