Par šo, to un šito arī

man nupat bija interesanta saruna, kas lika man aizdomāties par īpatnībām manā apziņā, kas mani bloķē un attur no mēģināšanas darīt dažādas lietas. šobrīd nerunāju par tām manām primitīvajām vēlmēm, par ko tika runāts iepriekšējā ierakstā, bet gan par vienkāršām lietām, ko es pats nevajadzīgi sarežģīju. starp citu, attiecībā uz iepriekšējo ierakstu, sapratu, ka es patiesībā nemaz nemāku darīt tikai to, ko gribu. dažbrīd varu nedaudz norauties no ķēdes, bet man dziļi iekšā ir kaut kāda apziņa, kas neļauj nerēķināties ar citiem cilvēkiem.
atgriežoties pie bloķēšanas – sapratu, ka tam visam pamatā ir mana nevēlēšanās kaut ko mainīt savā mazajā, ierastajā pasaulītē, jo man ir bail, ka ja tajā kaut kas mainīsies, es to nožēlošu. tomēr patiesībā, visticamāk, nekas nesagrūs, un pat ja sagrūs – varbūt tieši tas būs izrādījies tas, kas man vajadzīgs. pat ja tā sabruks ar blīkšķi, tad to vienmēr var uzbūvēt no jauna.
tikai nepārprotiet – nav jau tā, ka es būtu nelaimīgs, viss jau it kā ir labi, tikai ik pa laikam jāpieķer sevi pie domas, ka kaut kā tomēr pietrūkst, un ja es nemēģināšu uzzināt, kas īsti tas ir, tad nekad arī to nesapratīšu.
in other news, pēdējās dienās esmu sācis regulāri dejot pa istabu, esmu uzzinājis daudz interesantu lietu, piemēram, to, ka pret žagām var cīnīties ar bučošanos, kā arī kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka viena no labākajām lietām pasaulē ir staigāt pa pilsētu agri no rīta, kad viss vēl ir kā izmiris, tikai daži cilvēki jau gatavojas doties savās ikdienas gaitās, savukārt tu vēl neesi aizgājis gulēt. īpaši tagad, gada siltajā periodā, kad to darot nav jāuztraucas par to, ka ir iespējams nosalt un tikt apraktam zem sniega segas, kā arī tad, ja ir laba kompānija, kas šo nodarbi padara vēl patīkamāku.
pīs aut un sveiciens maniem stalkeriem!