Par šo, to un šito arī

agrāk sevi uzskatīju par tādu kā slēpto romantiķi, pēdējā laikā šo uzskatu ir nācies mainīt. ja agrāk ik pa laikam bija kādas lielākas vai mazākas aizraušanās, tad šobrīd, ja neskaita dažas īslaicīgas sajūtas un dažas muļķīgas domas, jau ilgāku laiku nekā tāda nav bijis vispār.
no vienas puses jau labi – var domāt ar skaidru galvu un tādas lietas netraucē dzīvot. pats sev esmu iestāstījis, ka šobrīd svarīgāk noskaidrot attiecības pašam ar sevi, nevis meklēt tās ar kādu citu. tai pat laikā pietrūktst tā mazā kucēna sindroma, to sajūtu un apziņas, ka tas, ko dari no malas izskatītos muļķīgi, bet tev vienalga. ja nebūtu to īslaicīgo sajūtu, tad goda vārds domātu, ka esmu kļuvis par cinisku personu bez jūtām.
un sniegs tikai turpina snigt.