Par šo, to un šito arī

šķiet, ka viens no tematiem, par kuriem pēdējā laikā visvairāk sanāk domāt, ir cilvēka psiholoģija. pareizāk sakot, tas, cik ļoti tā ir sačakarēta jau pašā saknē ar visu apgriezto psiholoģiju, uztveres īpatnībām, temperamenta ietekmi uz uztveri/domāšanu un citām tamlīdzīgām lietām. tas viss ir vienlaikus ļoti fascinējoši un uz nerviem krītoši.
pie tam pie viena sāku arī nedaudz analizēt gan pats sevi, gan citus cilvēkus, pamatu savai un citu cilvēku rīcībai/domām. rezultātā secināju, ka patiešām nemaz nav jābūt psihologam lai atklātu daudz ko interesantu.
tomēr tas man nepalīdzēja saprast to, kāpēc es pēdējā laikā pastiprināti iekšēji mēģinu tiekties pēc tā, pēc kā man nevajadzētu tiekties; gribu to, ko man patiesībā nevajag, nevis to, kas man varētu sniegt labumu ilgtermiņā. nezinu, vai mans id pēdējā laikā ir satrakojies, vai arī tā ir bijis vienmēr, vienkārši pēdējā laikā esmu sācis to vairāk pamanīt. katrā ziņā pagaidām man izdodas ar to tikt galā, lai gan dažbrīd gribas vienkārši izmēģināt, kas notiks, ja uz kādu brīdi šo paškontroli noņemšu un darīšu vienkārši to, ko man gribas, nevis to, ko man vajadzētu gribēt.
un vēl – man pēdējā laikā ir pārāk paredzami sapņi. gandrīz viss, ko tajos redzu ir kaut kas tāds, par ko daudz runāts ar citiem vai par ko mēdzu bieži domāt. es gribu atpakaļ savus “wtf? ko šis nozīmēja?” sapņus.
in other news: pavasaris ir klāt, beidzot varu redzēt zaļu zāli nevis to nolādēto balto sniegu un gaisā jūtams pavasarim raksturīgais svaigums. līdz ar to arī jūtos daudz labāk, un ļoti bieži man pilnīgi bez jebkāda iemesla ir ūberlabs noskaņojums.
cheers!

šodien, par spīti visapkārt vēl esošajām sniega kupenām, patiešām sajutu to, ka pavisam tuvu ir pavasaris. diena likās tik laba, ka pat sagribējās starp lekcijām doties pastaigāties, kas pēdējā laikā ir reta parādība, jo šoziem neciešu aukstumu. pastaiga pie viena arī atsauca atmiņā vidusskolas laikus, kas bastojām stundas vai arī pagarinājām starpbrīžus lai pastaigātu pa pilsētu.
lūdzu vairāk tādu dienu kā šī. un arī mazāk sniega.

agrāk sevi uzskatīju par tādu kā slēpto romantiķi, pēdējā laikā šo uzskatu ir nācies mainīt. ja agrāk ik pa laikam bija kādas lielākas vai mazākas aizraušanās, tad šobrīd, ja neskaita dažas īslaicīgas sajūtas un dažas muļķīgas domas, jau ilgāku laiku nekā tāda nav bijis vispār.
no vienas puses jau labi – var domāt ar skaidru galvu un tādas lietas netraucē dzīvot. pats sev esmu iestāstījis, ka šobrīd svarīgāk noskaidrot attiecības pašam ar sevi, nevis meklēt tās ar kādu citu. tai pat laikā pietrūktst tā mazā kucēna sindroma, to sajūtu un apziņas, ka tas, ko dari no malas izskatītos muļķīgi, bet tev vienalga. ja nebūtu to īslaicīgo sajūtu, tad goda vārds domātu, ka esmu kļuvis par cinisku personu bez jūtām.
un sniegs tikai turpina snigt.